Par attēlu izšķirtspēju

Skenējot attēlus, vienmēr jānorāda trīs galvenie attēla parametri: formāts, krāsu skala un izšķirtspēja.

Digitalizācijas projektos par tradicionālo formātu jau vairākus gadu desmitus tiek uzskatīts TIFF – bezzudumu formāts, kuru “saprot” praktiski visas grafiskās apstrādes programmas, sākot ar MS Paint un beidzot ar Photoshop. Lai arī pēdējos gados paralēli TIFF tiek izmantots arī datņu apjoma ziņā efektīvākais JPEG 2000, TIFF joprojām viennozīmīgi ir pirmā izvēle. Arī krāsu skala attēliem vienmēr tiek izvēlēta viena – krāsu jeb RGB. Pat melnbaltiem attēliem. Kāpēc tā – šoreiz mēģiniet uzminēt paši.

Atliek trešais attēlu parametrs – izšķirtspēja. Izšķirtspēja raksturo informācijas blīvumu attēlā un tiek mērīta DPI mērvienībās. Jo lielāks attēla DPI, jo vairāk informācijas tas satur, jo lielāks attēla pietuvinājums (zoom) būs iespējams pirms sāksies attēla pikselizācija. Dažādu veidu attēliem tiek lietota dažāda izšķirtspēja. PSRS un vēlāku laiku fotogrāfijām, plakātiem, teksta materiāliem – 400 dpi. Starpkaru fotogrāfijām un topogrāfiskajām kartēm – 600 dpi. Smalkiem grafikas darbiem – 1200 dpi. Foto negatīviem – 2400 dpi. Šādi parametri ir plaši akceptēti kultūras satura digitalizācijas projektos. Ir tikai viena problēma… DPI nav attēlu izšķirtspējas mērvienība.