Par periodika.lv pieejamību skolu bibliotēkās

5. decembrī LNB bija uzaicināta piedalīties Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas sēdē. Izskatāmais jautājums – pieejas nodrošināšana periodika.lv pilnam saturam izglītības iestādēs. Tā nu sanācis, ka saskaņā ar šī brīža likumdošanu, periodika.lv saturs ir brīvi pieejams visās Latvijas publiskajās bibliotēkās, bet, piemēram, skolu bibliotēkas formāli nav publiskas bibliotēkas un tāpēc tur, tāpat kā no publisku lietotāju datoriem ir pieejami tikai tie laikraksti, kas izdoti līdz 1946. gadam (nākamgad kļūs pieejams arī 1947. gads).

Devāmies uz komisijas sēdi ar sajūtu, ka ātri visu izrunāsim, pieņemsim pozitīvu lēmumu un tālāk jau tiks virzītas konkrētas izmaiņas likumdošanā, lai periodika.lv saturs būtu pieejams arī no skolu bibliotēkām. Jo kas gan varētu iebilst pret to, ka no skolas bibliotēkas datora kāds lauku bērns paskatās kādu vecu avīzi…? Cik ļoti gan mēs bijām maldījušies!

Sēdē piedalīties bija uzaicināti pārstāvji no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Kultūras Ministrijas, Izglītības un Zinātnes Ministrijas un autortiesību aģentūra AKKA/LAA. Jau no paša sēdes sākuma kļuva skaidrs, ka AKKA/LAA nevis vienkārši iebilst pret periodika.lv pieejamību skolu bibliotēkās, bet kategoriski iebilst! Taču žoklis atkārās nevis no paša fakta, ka iebilst, bet par to, kādi argumenti tika minēti par labu piekļuves periodika.lv ierobežošanai. Atbildot uz manu jautājumu, kāds gan autortiesību pārkāpums notiktu, ja bērns no skolas bibliotēkas datora apskatītu 1970. gadu “Cīņu” vai “Padomju Jaunatni”, AKKA/LAA vadītājas Ineses Paklones argumenti bija:

• Paralēli ziņām tika publicēti arī literāri darbi. Konkrēti tika minēts piemērs, ka bērns blakus visādām ziņām (kuras autortiesības neaizsargā!) var ieraudzīt un izlasīt (nez kāpēc tieši) Andra Vējāna dzejoli, kas joprojām ir aizsargāts ar autortiesībām. Te ir vieta nelielai tehniskai atkāpei. Jautājumu par periodika.lv pieejamību rosināja Vēstures skolotāju biedrība. Arī mums LNB ir bijusi sadarbība ar šo biedrību un esam apmācījuši vairākas vēstures skolotāju grupas par iespējām izmantot periodika.lv saturu mācību procesā. Un tā mēs šo resursu izglītības kontekstā vienmēr esam uztvēruši – primāri kā palīglīdzekli tieši vēstures apgūšanai. Un tagad iztēlojamies situāciju, vēstures skolotājs gatavo skolēnu vēstures olimpiādei un kā praktisku uzdevumu uzdod sameklēt rakstus presē par Staburaga appludināšanu pirms Pļaviņu HES būvniecības. Skolēns dodas uz skolas bibliotēku, bet tur viņam paziņo, ka šiem rakstiem nav piekļuves, jo, redz, viņš, lasot rakstus par Staburagu, var nejauši pamanīt A. Vējāņa dzejoli un, nedod Dievs, vēl izlasīt. Un tas nekas, ka tas pats skolēns, to pašu A. Vējāņa dzejoli var jau pavisam atbilstoši likumam lasīt no sava pagasta bibliotēkas.
• Nevar garantēt, ka pie skolas bibliotēkas datora sēdēs tieši skolēns, nevis, piemēram, skolēna mamma. Es nejokoju! Tāds arguments tiešām tika minēts. Man ir liecinieki. Jo ko gan skolēnu mammas dara darba laikā? Pareizi! Sēž skolu bibliotēkās! Un tas nekas, ka ja tā skolēna mamma tiešām gribētu, viņai viss periodika.lv saturs tāpat ir pavisam atbilstoši likumam pieejams sava pagasta vai pilsētas bibliotēkā.
• Autoriem raksti presē ir ilgtermiņa peļņas avots. Tā kā arī es pats esmu publicējies žurnālos, tad zinu, ka tradicionāli par to pienākas vienreizējs honorārs vai autoratlīdzība. Dažreiz man tāds honorārs pat ir bijis negaidīts pārsteigums, jo esmu bijis ieinteresēts, lai raksts tiktu nopublicēts un varbūt pat pats būtu piemaksājis. Bet pat vistrakākajās fantāzijās man nav ienākusi prātā doma, ka man par kaut kādu rakstu žurnālā tiks maksātas autoratlīdzības visu atlikušo mūžu (un vēl 70 gadus pēc manas nāves – maniem pēcnācējiem).

Vienā brīdī pretargumenti periodika.lv pieejamībai kļuva pat klaji neloģiski. Piemēram, “Tās vecās avīzes jau tāpat neviens bērns nelasīs?” Nu lieliski! Ja jau nelasīs, tad arī autoriem nekāds finansiāls kaitējums netiks nodarīts!

Izskanēja viedoklis, ka valsts varētu rast iespēju maksāt licenču maksu par, tā saukto, patapinājumu (izsniegumiem) digitālā vidē. Taču pat ja tāda nauda atrastos, viss nebūtu tik vienkārši – jo praktiski nebūtu iespējas tehnoloģiski nodrošināties pret viltus patapinājumiem. Piemēram, savulaik esmu kaut ko uzrakstījis žurnālā “Bibliotēku Pasaule”. Manu rakstu ir izlasījuši varbūt 10-12 cilvēki, taču nākamajā dienā pēc tam kad tiktu nodrošināta samaksa par patapinājumiem interneta vidē, kas man liegtu parūpēties, lai mans raksts kļūtu par pašu patapinātāko rakstu civilizācijas vēsturē? To būtu izlasījuši vairāk cilvēku kā Hariju Poteru. Un tad es, protams, gribētu man pienākošos miljonus.

Tā kā, kamēr daudzi lasītāji pārmet padomju laiku preses nepieejamību periodika.lv no mājas datoriem, reālā situācija ir daudz skarbāka – AKKA/LAA-prāt šos laikrakstus nedrīkst skatīt arī bērniņš Viļakas pamatskolas bibliotēkā.

Par digitālo kolekciju “Zudusī Latvija”

Latvijas bibliotēkās pirmās digitalizācijas aktivitātes 2000. gadu sākumā bija samērā individuālas. Katra iestāde rūpējās tieši par sava satura atspoguļošanu. Bija atsevišķi mēģinājumi veidot starpinstitūciju digitālās kolekcijas, bet reti kad tur bija pārstāvētas vairāk par divām kultūras atmiņas iestādēm. Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) bija sadarbības pieredze vien ar Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku, digitalizējot laikrakstu “Kurzemes Vārds” un ar Latvijas Nacionālo arhīvu, veidojot personu portretu digitālo kolekciju. 2007. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika pieņemts lēmums veidot jaunu digitālo kolekciju, kuras tapšanā varētu iesaistīties kultūras iestādes un privātkolekcionāri no visas Latvijas. Par kolekcijas tematiku tika izvēlēti attēli par Latvijas zudušajām vērtībām, kas laika gaitā vai nu gājušas bojā vai būtiski mainījušas savu izskatu, kā klasisku piemēru minot Staburagu, kuru jaunāko paaudžu pārstāvjiem ir bijusi iespēja skatīt vairs tikai attēlos.

Digitālajai kolekcijai tika dots pagaidu, darba apzīmējums “Zudusī Latvija”, pieņemot, ka līdz atvēršanas brīdim būs izdomāts jau oficiālais gala nosaukums. Taču līdz kolekcijas publiskajai atklāšanai 2011. gadā projekta partneru vidū darba apzīmējums bija jau tik ļoti iegājies, ka tāds ir palicis līdz šai dienai.

Desmit gadus pēc kolekcijas idejas tapšanas – 2017. gada decembrī Zudušās Latvijas satura veidošanā bija iesaistījušās 37 bibliotēkas, 19 muzeji, 18 kultūras mantojuma iestādes, 6 skolas un 440 privātpersonas. Kolekcijā nupat ir ievadīts 40 000-ais objekts, kuru iesniedzis viens no aktīvākajiem attēlu privātkolekcionāriem – Jānis Prauliņš (iesniegti >2 700 attēli).

Digitālajā kolekcijā “Zudusī Latvija” ievietotais 40 000-ais attēls. Ievietojis: Jānis Prauliņš

Laika gaitā mainījies uzstādījums digitālajā kolekcijā iekļaut attēlus tikai par “zudušiem” objektiem. Patiesībā, šāds ierobežojums nebija spēkā jau kolekcijas atklāšanas brīdī, kad kolekcijā bija ievietoti vismaz 3 000 mūsdienu attēli ar Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgām ēkām, kas turklāt vēl bija tapuši jau ar digitālo fotoaparātu. Un pirmais kolekcijā ievietotais attēls bija tieši tāds – ar digitālo fotoaparātu 2009. gadā uzņemts, kādas Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgas ēkas foto. Vai varat atšifrēt, kas ir šī ēka?

Pirmais Zudušajā Latvijā ievietotais attēls. Vai varat atšifrēt, kas ir šī ēka?

Šobrīd Zudusī Latvija, faktiski, ir uzskatāma par visaptverošu novadpētniecības attēlu datubāzi, kaut gan priekšroka joprojām tiek dota tieši vēsturiskajiem (oriģināli – analogajiem) attēliem.

Attēlu ievietošanas process

Zudušajai Latvijai ir divas darba vides. Viena – kolekcijas redaktoriem, otra – publiskajiem lietotājiem. Kolekcijas redaktori un īpaši reģistrēti lietotāji (pamatā – LNB darbinieki) attēlus pievieno redaktora darba vidē ar detalizētām attēlu aprakstīšanas iespējām. Publiskajiem lietotājiem, savukārt, ir pieejama vienkāršota attēlu augšupielādes forma, kur par katru attēlu jāaizpilda minimāls datu lauku komplekts un ir iespēja norādīt arī attēlā redzamo vietu koordinātes Google Maps rīkā. Raksta tapšanas brīdī nedaudz vairāk kā ceturto daļu visu Zudušās Latvijas attēlu jeb ~11 000 foto ir pievienojuši tieši publiskie lietotāji.

Par obligāti aizpildāmiem datu laukiem šobrīd tiek uzskatīti: Attēla nosaukums, Attēla radīšanas datums (kas var tikt norādīts arī tikai aptuveni), Attēla īpašnieks un Attēla radīšanas vieta. Par pēdējo gan jāatzīst – ne vienmēr vieta ir precīzi zināma, tāpēc mēs ik pa laikam saņemam attēlus, kuriem piezīmēs norādīts, piemēram: “Vietu nezinu, tāpēc rakstu – Valmiera”.

Pēc attēlu ievietošanas, tie automātiski netiek publicēti, bet gan iziet moderācijas procesu, kur tos pārskata un labo/papildina kolekcijas redaktori. Redaktori, apstrādājot katru attēlu, veic sekojošus labojumus:

• Labo gramatikas/pareizrakstības kļūdas. Ne ar profesionālu korektoru piegājienu, bet acīmredzamās kļūdas tomēr tiek salabotas.
• Vienādo attēlu nosaukumus. Tieši attēlu nosaukumos var novērot visplašākās lietotāju radošās izpausmes. Tai pat laikā ir jānodrošina meklēšanas konsekvence, tāpēc attēla nosaukumu “Skaistas meitenes sauļojas upes krastā” kolekcijas redaktori aizstās ar daudz sausāko “Neatpazītu sieviešu portrets” vai labākajā gadījumā – “Neatpazītu sieviešu portrets atpūtas brīdī”. Šī iemesla dēļ daudzu privātkolekcionāru humors paliek zināms vien Zudušās Latvijas redaktoriem.
• Pievieno attēla tēmas (bibliotekārajā terminoloģijā – priekšmetus). Tēmas redaktori izvēlas no kontrolētas vārdnīcas, arī tā nodrošinot konsekventu attēlu pārlūkošanu, ļaujot atrast visus attēlus, kur redzami, piemēram, kamīni. Pat tad, ja šis vārds nav parādījies attēla nosaukumā vai aprakstā.
• Pievieno attēlu anotācijas. Attēla anotāciju var būt uzrakstījis jau pats attēla ievietotājs, taču redaktori, sevišķi – kultūrvēsturiski nozīmīgajiem objektiem attēla anotāciju papildina ar anotāciju no cita, jau gatava šī paša objekta apraksta.
• Pārbauda attēla atbilstību kolekcijas mērķim. Uz digitālo kolekciju “Zudusī Latvija” ir attiecināmi kultūrvēsturiski nozīmīgi, ar Latviju saistīti attēli. Jo vēsturiskāki – jo labāk. Primāri: vietu, ēku, un dabas objektu attēli, taču tiek akceptēti arī vēsturiski portreti. Izņēmuma gadījumos tiek akceptēti arī pēc 2000. gada tapuši attēli, ja tajos, piemēram, redzama mūsdienās jau nojaukta ēka vai kultūrvēsturiski nozīmīgs objekts, par kuru kolekcijā jau ir vēsturiskie attēli. Tāpat redaktors novērtē arī pašu digitālo attēlu un tā kvalitāti. Viena no tipiskām kļūdām, ko redaktoriem nākas labot, ir attēlu apgriešana līdz attēla malām, jo reizēm tiek iesūtīti A4 formāta attēli, kur pati bilde aizņem vien klasiskos 10×15 cm un pārējā daļa ir tukšs, balts laukums.

Un tā – katram attēlam!

Var, protams, šo procesu vienkāršot un padarīt vairāk uz kvantitāti orientētu, piemēram, ļaujot augšupielādēt veselu mapi ar attēliem uzreiz, taču arī kvalitātes uzturēšana ir svarīga. Savulaik Eiropas digitālā kolekcija Europeana izvirzīja par mērķi līdz 2015. gadam sasniegt 33 miljonu objektu robežu. Tas arī vajadzīgajā termiņā tika izdarīts, taču nācās secināt, ka par daudziem objektiem vienīgā ievadītā informācija bija Nosaukumā norādītā vērtība: “Attēls”.

Kvalitātes uzturēšanai ļoti noder arī lietotāju komentāri, kas Zudušās Latvijas gadījumā ir praktiski ar 100% pievienoto vērtību. Ikviens komentārs ir vērsts uz attēlu aprakstu uzlabošanu. Vai nu atpazīta kāda vieta, persona, notikuma datums vai papildināts attēlu apraksts ar kādu jaunu faktu.

Nākotnes plāni

Zudusī Latvija līdz ar periodika.lv ir divas visvairāk izmantotās LNB digitālās kolekcijas, tāpēc to attīstībai arī pievērsta vislielākā uzmanība. Zudušo Latviju nākotnē plānots uzlabot gan funckionāli, gan saturiski. Funkcionālā ziņā būtisks uzlabojums varētu būt iespēja aplūkot attēlus pilnekrāna režīmā ar pietuvināšanas iespējām, jo lai arī ne visos gadījumos, tomēr lielai daļai attēlu ir pieejami augstas izšķirtspējas oriģināli.

Satura ziņā Zudusī Latvija tiek papildināta pastāvīgi. Attēlus turpina pievienot gan LNB, gan publiskie lietotāji. Tomēr varētu sagaidīt ne tikai atsevišķu bilžu, bet arī lielāka apjoma attēlu kolekciju pievienošanu:

• “Dienas” foto arhīvs. Izdevniecība “Diena” ir nodevusi LNB savu fotonegatīvu arhīvu par laika periodu no 1996. gada ar atļauju tos digitalizēt un publicēt. Aptuveni aplēstais apjoms – 400 000 kadri. No tiem LNB 2018. gadā plāno digitalizēt pirmos ~26 000 kadrus. Liela daļa no tiem varētu būt attiecināmi arī uz Zudušo Latviju.

Makss van der Stūls tiekas ar Alfrēdu Čepāni, Rīgā, 1997. gadā. No “Dienas” fotonegatīvu arhīva.

• LATINFORM/LETA foto arhīvs. Aptuveni 4 500 kadrus par 1990. gadu pirmo pusi 2018. gadā plāno digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs.
• Firmas “Zemesprojekts” aerofotogrāfijas. Latvijas Nacionālais arhīvs 2018. gadā iecerējis digitalizēt arī ~15 000 aerofotogrāfiju negatīvu kadrus par Latvijas teritoriju, ko 1960./1970. gados uzņēma Latvijas Valsts zemes ierīcības firma “Zemesprojekts”. Visticamāk, ne visi šie kadri tiešā veidā atbilst Zudušās Latvijas mērķiem, bet par lielākajām apdzīvotajām vietām gan.
• Valsts kultūras pieminekļu foto arhīvs. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) 2018. gadā ieplānojusi digitalizēt ~20 000 uz valsts kultūras pieminekļiem attiecināmus fotonegatīvus.

Vēl jau 2018. gadā digitalizēsim arī 5 000 kartes, 2 000 afišas, 18 000 kultūras pieminekļu uzmērījumus un citus attēlus, kas varbūt arī nenonāks Zudušajā Latvijā, taču šaurākā vai plašākā apjomā būs pieejami citās digitālajās kolekcijās.