Google Knol un kvalitātes kontrole

Nu jau diezgan pasen Google solīja laist klajā savu alternatīvo versiju Wikipedia enciklopēdijai – Knol. Protams, ka vēl vienu wiki tipa enciklopēdiju nebūtu jēga taisīt, tāpēc Google savu enciklopēdiju nolēma veidot ar īpašu piesitienu – bija plānots, ka Knol šķirkļus rakstīs nozares profesionāļi. Piemēram, Knol ierakstu par “smadzenēm” rakstītu profesionāls neirologs nevis anonīms interneta lietotājs, kurš kaut ko kaut kur būtu izlasījis un, mazliet piefantazējot, saviem vārdiem pārrakstījis kā enciklopēdijas šķirkli.

Šonedēļ Google beidzot ir publiskojusi Knol (http://knol.google.com) un var pārliecināties, ka katram ierakstam tiešām ir apskatāms autors, kas šķiet tiešām ir nozares profesionālis. Tomēr izrādās Knol nav tik slēgta enciklopēdija, kā pēc pirmajiem reklāmrakstiem varēja sagaidīt…

Turpināt lasīšanu “Google Knol un kvalitātes kontrole”

Digitalizēt nedrīkst saglabāt

Runājot par digitalizēšanu jeb ciparošanu, kā jau Artūrs rakstīja iepriekš — tikko šis jautājums tiek pieminēts presē, tā parādās noteikts komentāru skaits, kas apgalvo: visu digitalizējiet, 21. gadsimtā grāmatas vairs nav vajadzīgas.

Šobrīd neapskatīšu, vai tiešām digitālās grāmatas un dators pilnvērtīgi aizstāj vecās labās grāmatas. Tā vietā pamēģināšu pastāstīt, kāpēc gan viss jau nav digitalizēts un kāpēc tuvākajā nākotnē digitalizēts tiks — ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē — tikai noteikts apjoms, pie tam nopietni izvērtējot, kāpēc gan to digitalizēt.

Atkāpe: lai arī es turpmāk brīvi jaukšu terminus “grāmata”, “izdevums” un “digitāls objekts”, runa praktiski vienmēr būs par jebkādu elektronisku objektu — tā var būt digitalizēta vai jau digitāli dzimusi grāmata, glezna, fotogrāfija, pastkarte, žurnāls, avīze, weblapa, notis, mūzikas ieraksts, utt.

Turpināt lasīšanu “Digitalizēt nedrīkst saglabāt”

Kā digitālā bibliotēka uzlaboja manu nedēļas nogali

Artūrs Žogla (LNB Digitālās bibliotēkas darba grupa):

Digitālā bibliotēka reizēm tiek uztverts kā izklaidējošs, reizēm kā izglītības, reizēm kā tikai šaurai pētnieku-vēsturnieku grupiņai paredzēts resurss, bet ļoti reti kā mūsdienīgs instruments un ikdienas dzīves uzlabotājs. Tad, lūk, varu droši apgalvot, ka mana iepriekšējā nedēļas nogale nebūtu ne uz pusi tik veiksmīgi izdevusies, ja ne digitālā bibliotēka.

Viss sākās ar to, ka nolēmu nedēļas nogali pavadīt aktīvi piedaloties vienā sportiskā pasākumā Kuldīgas apkaimes mežos, meklējot tur izvietotos kontrolpunktus. Jau labu laiku pirms pasākuma, visiem potenciālajiem dalībniekiem tika izziņots, ka būs pieejamas vajadzīgā apvidus 1:30 000 mēroga ortofoto kartes (kartogrāfijas nespeciālistiem: no kosmosa fotogrāfētas kartes ar mērogu – 1 cm kartē = 300 m dabā). Dalībniekiem bija atļauts ņemt līdzi arī pašiem savas kartes, ja vien viņiem tādas atrastos, tāpēc jau laicīgi izmēģināju laimi un pameklēju internetā minētā rajona kartes. Un pēc ilgākiem meklējumiem, atradās ar: Padomju armijas militārā karte mērogā 1:50 000.

karte50k.jpg

Mērogs 1 : 50 000 (1 cm kartē = 500 m dabā) kājāmgājējam ir diezgan rupjš, jo pat ātri ejot, paiet ~5 minūtes, lai kartē pārvietotos tikai par 1 cm. Protams, pasākuma organizētāju piesolītais kartes mērogs 1:30 000 bija piemērotāks, bet tik un tā – ne labākais iespējamais. Un tad nolēmu izmantot Digitālās bibliotēkas iespējas.

Turpināt lasīšanu “Kā digitālā bibliotēka uzlaboja manu nedēļas nogali”