Katra nopietna publikācija, zinātnisks raksts vai grāmata satur izmantotās literatūras avotu sarakstu, kam vajadzētu liecināt gan par to, cik nopietni autors iedziļinājies pētāmajā tēmā, gan arī par to, cik pats darbs ir faktos balstīts.
Līdz 20. gs. 90-to gadu sākumam literatūras avotu saraksti pilnībā sastāvēja no papīrā publicētiem izdevumiem, bet 90-to gadu otrajā pusē starp atsaucēm sāka parādīties arī pirmās norādes uz tīmekļa vietnēm. Sākotnēji, sevišķi akadēmiskā vidē, tīmekļa vietnes literatūras avotu sarakstā tika uztvertas ar izteiktu skepsi. Zinātnisku darbu recenzenti prātā svītroja no literatūras saraksta visas tīmekļa vietnes un par pilnu ņēma tikai “īstas” publikācijas. Tāda skepse arī bija saprotama, jo tolaik tīmekļa vietnes veidoja individuāli entuziasti un nevarēja būt nekādas pārliecības par viņu lapās publicētās informācijas autentiskumu un uzticamību.
Vēl 21. gs. sākumā augstskolu diplomdarbu izskatīšanas sēdēs komisijas locekļu smaidu izsauca jebkura recenzenta norāde, ka students savā darbā atsaucies uz Wikipedia, kā uz informācijas avotu. Kopš tā laika daudz kas mainījies un šobrīd atsauces uz tīmekļa vietnēm ir ne tikai leģitīmi literatūras avoti, bet ir pat izstrādāti standarti, kā pareizi noformēt šādas atsauces. Piemēram, tradicionāla tīmekļa vietnes atsauces sastāvdaļa ir norāde “[apskatīts <tādā-un-tādā datumā>]”.
Tīmekļa vietnēm literatūras avotu sarakstā, protams, ir lielas priekšrocības pār tradicionālajām publikācijām. Atšķirībā no dažādiem konferenču materiāliem, kas lasītājam darba lasīšanas brīdī, visticamāk, nebūs pieejami, tīmekļa vietni var apmeklēt jebkurā brīdī. Vajadzīgs tikai dators ar interneta pieslēgumu. Recenzentiem, tātad, vieglāk pārliecināties par publikācijā iekļautajiem faktiem no citur publicētas informācijas.
Tomēr tīmekļa vietnēm kā informācijas pirmavotam ir arī kāds būtisks trūkums. Potenciāli, ļoti īsais mūžs. Ja papīra publikācijas un sevišķi grāmatas bez īpašām problēmām ir pieejamas vairākus gadu desmitus pēc to izdošanas un pie labas attieksmes – arī vairākus gadu simtus, tad tīmekļa vietnēm sirms vecums iestājas aptuveni 5-10 gadu laikā. Tīmekļa vietnes, kas pieejamas vēl 10 gadus pēc to publicēšanas jau var uzskatīt par nopietnām ilgdzīvotājām. Un te kļūst svarīgs jautājums, kādas sekas uz zinātnisku darbu atstāj tīmekļa vietņu pazušana?
Iztēlosimies, ka no bibliotēkas plaukta esam izcēluši 2001. gadā publicētu grāmatu ar 100 atsaucēm literatūras avotu sarakstā, starp kurām ir 20 atsauces uz tīmekļa vietnēm. Kāds varētu būt šo tīmekļa vietņu liktens un kādas sekas to nepieejamība varētu atstāt uz pašu izdevumu?
Vai pastāv zinātniska darba “dzīve” pēc literatūras avota “nāves”?
Tīmekļa vietnes literatūras avotu sarakstā, teorētiski, var pildīt divas saturiskās funkcijas:
- Tīmekļa lapā pieejamā informācija nav fundamentāli svarīga un tajā tikai izskaidrots kāds termins (Wikipedia šķirklis).
- Tīmekļa vietnē publicētā informācija ir fundamentāli svarīga un būtiskas darba atziņas tiek balstītas tieši uz šajā tīmekļa vietnē publicēto informāciju.
Tīmekļa vietnei pēc pazušanas, savukārt, atkal var būt divu veidu sekas:
- Tīmekļa vietne nav unikāla un tajā esošo informāciju var viegli restaurēt no citām vietnēm vai literatūras avotiem.
- Tīmekļa vietne ir unikāla. Respektīvi, vienīgais zināmais avots, kur bijusi publicēta konkrētā informācija ir tieši pazudusī vietne.
Savstarpēji kombinējot visas šīs iespējas, iegūstam četras dažāda smaguma situācijas, ko var izraisīt kādas tīmekļa vietnes pazušana.
Vienkāršākajā gadījumā, vairs nav pieejama tīmekļa vietne ar termina “elektromotors” definīciju. Pirmkārt, šādas informācijas pazušana diez vai sagrautu kāda darba argumentāciju. Otrkārt, pazūdot vienai lapai ar “elektromotora” definīciju, paliek vēl tūkstots citas, kur šo informāciju joprojām var iegūt.
Sliktākajā gadījumā, pazūd tīmekļa vietne ar kāda dokumenta vienīgo eksemplāru, uz kuru savukārt ir balstīts viss grāmatā iekļautais pētījums. Pie tam, dokuments nav pieejams ne kādā citā tīmekļa vietnē, ne oriģinālā izskatā. Šādā gadījumā ir apdraudēta arī visa grāmatā publicētās informācijas uzticamība.
Atsauces uz LNB resursiem
Jāņem vērā, ka par sava veida tīmekļa vietnes pazušanu var uzskatīt arī jaunas vietnes versijas ieviešanu kā rezultātā mainās lapu URL struktūra un parasti pārstāj strādāt visas iepriekšējās versijas lapu adreses. Pat tad, ja pati informācija kā tāda ir saglabājusies arī jaunajā vietnes versijā.
Šī gada maijā LNB publiskoja portāla www.periodika.lv jaunāko versiju, kas ir nevis vienkārši iepriekšējās vietnes uzlabojums, bet pilnīgi jauna, neatkarīga sistēma. Līdz ar to, nomainījusies arī visa objektu URL adrešu sistēma.
Pagaidām joprojām pieejama arī iepriekšējā portāla versija, taču nopietni apsveram domu to izslēgt, lai nebūtu lieki jādarbina divi serveri, uz kuriem šobrīd izvietota “vecā periodika”. Iepriekšējās versijas portāla saturs ir pārnests uz jauno periodika.lv, taču skaidrs, ka līdz ar vecās versijas portāla izslēgšanu, pārstās darboties visas atsauces uz šo resursu, lai kur nu arī tās būtu ievietotas.
Portāla periodika.lv migrācijas izraisītās sekas pēc augstākminētās klasifikācijas, visticamāk, ir kategorizējamas kā vidēja smaguma scenārijs:
informācija ir svarīga/tīmekļa vietne nav unikāla.
Respektīvi, ja pētnieks savā darbā iekļāvis atsauci uz kādu periodika.lv publicētu darbu, tad parasti tas ir uz kādu laikrakstā minētu faktu, kas var būt svarīgs arī pašam pētījumam. Tomēr, ja pārstāj darboties URL adrese uz “vecās” periodika.lv resursu, tas vai nu būs atrodams jaunajā periodika.lv versijā, vai sliktākajā gadījumā, bibliotēkā joprojām glabājas oriģinālais laikraksts.
Pagaidām plānojam, ka jaunā periodika.lv ar pašreizējo URL adrešu sistēmu būs ilglaicīgs risinājums, kaut gan IT nozarē kaut ko prognozēt tālāk kā 5 gadus uz priekšu, protams, ir grūti.
Katrā ziņā, ievietojot savā darbā atsauces uz tīmekļa vietnēm, ir vērts uzdot sev jautājumu – kādas sekas uz darbu atstās šīs konkrētas vietnes nepieejamība?
LNDB blogs 