Digitalizēt nedrīkst saglabāt

Runājot par digitalizēšanu jeb ciparošanu, kā jau Artūrs rakstīja iepriekš — tikko šis jautājums tiek pieminēts presē, tā parādās noteikts komentāru skaits, kas apgalvo: visu digitalizējiet, 21. gadsimtā grāmatas vairs nav vajadzīgas.

Šobrīd neapskatīšu, vai tiešām digitālās grāmatas un dators pilnvērtīgi aizstāj vecās labās grāmatas. Tā vietā pamēģināšu pastāstīt, kāpēc gan viss jau nav digitalizēts un kāpēc tuvākajā nākotnē digitalizēts tiks — ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē — tikai noteikts apjoms, pie tam nopietni izvērtējot, kāpēc gan to digitalizēt.

Atkāpe: lai arī es turpmāk brīvi jaukšu terminus “grāmata”, “izdevums” un “digitāls objekts”, runa praktiski vienmēr būs par jebkādu elektronisku objektu — tā var būt digitalizēta vai jau digitāli dzimusi grāmata, glezna, fotogrāfija, pastkarte, žurnāls, avīze, weblapa, notis, mūzikas ieraksts, utt.

Īsi par acīmredzamajiem labumiem no digitalizēšanas

Galvenais no tiem ir tas, ka nodigitalizējot grāmatu, to iespējams praktiski gandrīz bez maksas pavairot. Ja mums ir viena fiziskā grāmata, to var kādā konkrētā brīdī lasīt tikai viens cilvēks. Nodigitalizējot grāmatu, mēs to turpmāk teorētiski varam dot lasīt vienlaicīgi neierobežotam skaitam cilvēku.

Otrais no labumiem ir tas, ka pareizi un kvalitatīvi nodigitalizējot grāmatu — tas ir — ne tikai ieskenējot lappuses, bet arī tajās pēc tam atpazīstot tekstu — mēs iegūstam lieliskas iespējas meklēt informāciju grāmatas tekstā daudz ātrāk un precīzāk, nekā tas iespējams drukātā eksemplārā.

Ir vēl vairāki labumi no digitalizācijas, kurus es šeit nepieminu, bet kurus varbūt vēlēsies pieminēt komentāros kāds no jums. Daļu no labumiem es nepieminu tāpēc, ka arvien vairāk iedziļinoties digitalizācijas norisēs visā pasaulē, nākas secināt, ka daži no šiem labumiem diemžēl ir tikai iedomāti. Tāpēc, tagad sīkāk par to, kādi celmi un cinīši atklājas un kādi mīti ir jāsagrauj, sākot nodarboties ar liela apjoma digitalizāciju.

Cinītis #1 – ciparošanas izmaksas

Skenēšana un atpazīšana.

Ja mēs vēlamies nociparot vienu grāmatu, tas mums neizmaksā neko daudz, vai ne? Ieliekam skanerī, pacietīgi ieskanējam visas 300 lappuses, tad palaižam uz to kādu tekstu atpazīšanas(OCR) programmu, teiksim Abby Fine Reader, un lūk — mums ir skaists teksts Word DOC formātā, vai, teiksim, PDFā, RTFā vai pat XMLā — meklē, cik sirds kāro, kopē kur gribi un cik gribi.

Tiesa gan, paskatoties sīkāk, sanāk drusku tā dīvaini. Pirmkārt, lai tikai noskanētu vien 300 lappuses ar standarta mājas lietotāja skaneri, varētu paiet puse dienas (pāršķiram lappusi, noklikšķinam uz skanēšanu, pagaidam aptuveni 20-30 sekundes, izņemam lappusi). Otrkārt, lietojot to pašu standarta skaneri, ja vien neizvēlamies grāmatu sadalīt pirmreizinātājos, lielākā daļa lappušu iesējuma dēļ sanāk ieskanētas drusku šķībi, kā rezultātā Abby Fine Reader mums itin bieži atpazīst pilnīgas muļķības (principā, lietotāja dokumentācijā rakstīts, ka pieļaujamais skanētās lapas šķībums jeb skew ir knapi ap 2°). Ja vēlamies ietaupīt vietu, skanējam pelēko toņu režīmā (greyscale), bet kas notiek ar krāsainām ilustrācijām, ja grāmatā tādas ir? Tāpat, kas notiek ar ilustrācijām pie atpazīšanas? Lietojot Fine Reader, vai nu tās ar roku jāapvelk kā “atpazīšanai neizmantojama” lapas daļa, vai arī jārēķinās, ka it īpaši dažādām shēmām u.tml. attēliem mēs saņemsim mistisku zīmju čupu ilustrācijas vietā.

Iepriekšējā rindkopa ieskicē tās problēmas, kuru dēļ masveidā kvalitatīvi digitalizēt grāmatas drusku izmaksā. Lietojot speciālus skeneru vai digitālos fotoaparātus, kas ļauj grāmatu skenēt bez izņemšanas no vākiem, lietojot specializētas atpazīšanas programmas, veicot katram attēlam un rezultējošajam tekstam noteiktu kvalitātes kontroli — tā sakrājas zināmas izmaksas, kurās nu jau vairs ne pēdējo vietu aizņem cilvēka roku darbs. Vidējas skenēšanas izmaksas ar atpazīšanu skaidri lasāmam (drukāti dokumenti, mūsdienu grāmatas) kādas Eiropas lielās valodas tekstam tirgū patlaban var maksāt līdz pat €1 par lappusi. Faktiski, 300 lappušu grāmatas digitalizēšana var izmaksāt no 5 līdz 30× vairāk nekā pašas grāmatas cena veikalā.

Te nu ir jau pirmais solis uz to, ka digitalizējot vajag izvērtēt ne vien to, vai vispār šo izdevumu vajadzētu digitalizēt, bet vai bez tā digitalizēšanas nevar iztikt.

Tālāk vēl interesantāk.

Saglabāšana

Ļoti labi, esam rūpīgi izvēlējušies un atlasījuši no kopējā LNB krājuma (ap 4 miljoni vienību, no kuriem >2 mln. grāmatu, pāri pār 700’000 žurnālu, nerunājot par laikrakstiem un citiem rakstu darbiem) tos izdevumus, kas ir izvērtēti kā maksimāli noderīgi. Veiksmīgi tās nodigitalizējuši, tiekot galā ar dažnedažādām tehniskajām problēmām, esam pielikuši tam visam kvalitatīvus metadatus, lai šīs grāmatas varētu arī atrast un izmantot. Ko tālāk? to visu tagad turēt, kur turēt, kā mēs to varam piedāvāt sabiedrībai?

Ņemot vērā patlabanējo digitalizēto darbu apjomu (ap 15TB) un prognozēto pieaugumu — ap 100TB gadā katru gadu, uzdevums nav tik triviāls, kā sākumā var šķist. Tam visam ir jābūt pieejamam lasītājiem, tam jāglabājas teorētiski ļoti ilgi un viennozīmīgi droši, jo pārdigitalizēt ir dārgi un bieži vien digitalizēts tiek tas, kā fiziskajam eksemplāram jau draud bojāeja. Faktiski, LNB likumā ierakstītais uzdevums ir savus krājums glabāt mūžīgi. Datorindustrijā ilgstošai datu glabāšanai ir teorētiskais pieredzētais maksimums ap 50 gadiem. Reāli grūti atrast jebkuru kompāniju, kas jelkādus savus datus (konkrētus failus) būtu mēģinājusi glabāt tik ilgi. Salīdzinājumam, grāmatu glabāšanas laiks ir mērāms gadsimtos.

Kā tiek glabātas grāmatas, ja mērķis ir tās saglabāt (teorētiski) mūžīgi? Tās tiek glabātas speciālā kontrolētā mikroklimatā, tās netiek lietotas (tās cenšas nokopēt un izmantot tikai kopiju). Tām vajadzīgs vairāk vai mazāk, rupji runājot — plaukts un kondicionieris. Tātad: telpa, mēbele un elektrība.

Cenšoties saglabāt jelkādus digitālus datus tik ilgi, cik glabājas grāmatas ir jāsaskaras ar sekojošo:

1) Datu centru izmaksas. Lai no datiem būtu jēga, tie ir jāuztur uz ieslēgtiem datoriem, vēlams pieslēgtiem pie Interneta, vēlams tādiem, kurus kāds rūpīgi pieskata, un ik pa brīdim nomaina kādu “atlūzušu” detaļu. Datu centru izmaksas, vienalga vai tās ir ārpakalpojumā, vai tiek mēģinātas nodrošināt iekšējiem spēkiem, ietver kondicionēšanas izmaksas, pašu datoru elektrības patēriņu, nepieciešamību uzturēt datorus darba kārtībā, kas parasti ietver to nomaiņu ik pa 3-4 gadiem. Atkarībā no apjoma, šīs summas var kļūt gluži fantastiskas, un es nemaz nerunāju par tendenci visu laiku mainīties programmatūrai.

2) Formātu izmaiņas. Atceramies. Mēs mēģinām glabāt savus datus vismaz 100-150 gadus. Ja mēs tik ilgi censtos saglabāt grāmatas, vienīgais, par ko mums būtu jāraizējas, būtu: lai nepazūd latviešu valoda un nemainās tās alfabēts. Ja mēs mēģinam saglabāt digitalizētas grāmatas, tad jebkāda formātu maiņa var novest pie tā, ka pēc 10-20 gadiem nav vairs veida, kā mēs varam piekļūt saviem datiem. Viņi tur ir, bet mēs vairs nezinām, kā tos paņemt. Jau ir zuduši vai gandrīz zuduši tādi savulaik gana populāri dokumentu un failu formāti kā WordStar, PCX; kurš vairs var nolasīt lentes no PDP-11? Kas datorindustrijā ir bijuši ilgāku laiku, noteikti varēs minēt vēl piemērus.

Vienīgais risinājums, kas patlaban šķiet gana saprātīgs, ir sekot līdzi tehnoloģiju izmaiņām, kā to dara, piemēram, Francijas Nacionālais audiovizuālais institūts INA ( Institut national de l’audiovisuel ). INA uzdevums ir uzglabāt visu ap un par Franciju, kas parādās TV un radio, līdz ar to INA plāno jau gadu desmitiem(!) uz priekšu un ir saņēmis akceptu tam, ka katrus 7-10 gadus viņiem būs budžets izvērtēt, vai nevajag nomigrēt visu viņu esošo (un visu laiku augošo) datu arhīvu uz jaunām tehnoloģijām — gan datu formāta, gan kopējās infrastruktūras ziņā — un vajadzības gadījumā arī nomigrēt.

UNESCO eksperts Abdelazizs Abids savā runā Viļņā pagājušogad visai veiksmīgi salīdzināja digitalizēto datu glabāšanu ar ugunskura uzturēšanu — lai liesma (digitālais saturs) neizdzistu, visu laiku ir jāliek klāt malka. Jo lielāks ugunskurs, jo vairak malkas uz to aiziet ikdienā.

Tiktāl par tīri fiziskajām izmaksām, kas saistītas ar digitalizāciju un digitalizēto materiālu uzglabāšanu.

Tālāk par saistītajām netiešajām izmaksām un jautājumiem, kā padarīt informāciju pieejamu sabiedrībai.

Cinītis #2 — autortiesības

Kā vairākkārt rakstīts gan drukātajā presē, gan blogos (skat., piem., Dzejnieka Čaka mazbērni) un citur, autortiesību jautājumi ir ik pa brīdim aktuāli. Mums ir autortiesību likums, Latvija ir piekritusi Bernes konvencijai par autortiesībām, ir AKKA/LAA, kas iekasē naudu — tai skaitā no bibliotēkām par grāmatu atrašanos tajās (skat. Publiskā patapinājuma MK noteikumus un ar tiem saistītos grozījumus).

Būtība principā ir tāda: katru gadu bibliotēkas maksā 10% no tās summas, par kuru iepriekšējā gadā iepirkti izdevumi (LNB gadījumā tiek ieskaitītas arī tās grāmatas, kuras izdevēji piegādā bez maksas Obligāto eksemplāru likuma ietvaros). Tas ir par fiziskajām grāmatām (un visiem citiem darbiem) bibliotēkās.

Par elektronisku grāmatu un citu materiālu pieejamību vēl nesen virmoja plašākai sabiedrībai varbūt neredzamas kaislības, taču nu — tai skaitā ar bibliotēku atbalstu — ir pieņemti daži grozījumi likumos, kuru rezultātā visi — gan digitalizētie, gan elektroniski dzimušie — materiāli, kas tiks iekļauti Latvijas nacionālajā digitālājā bibliotēkā būs pieejami par brīvu bibliotēkas telpās. Vai es dzirdu prieka gaviles? Diez vai, lai gan arī šie grozījumi nāca grūti. Kā jebkurš cilvēks, arī es esmu slinks un labprātāk saņemtu šos darbus sēžot mājās, vai kur nu man ērtāk. Bet šis risinājums ir panāktais kompromiss ar autortiesību pārstāvjiem.

Patlaban LNB savas digitālās bibliotēkas veidošanā saskaras ar to, ka jebkuri darbi, kas ir aizsargāti ar autortiesībām (un tādi ir ne tikai praktiski visi darbi, kas jaunāki par 20.gs. sākumu, bet arī tādi, kā jau norādīts dažās saitēs iepriekš, kuru autoriem nav skaidrs nāves gads vai mantinieku statuss) rada papildus problēmas, lai tos varētu padarīt pieejamus. Tas būtu atsevišķa raksta vērts un šis jautājums tiek joprojām risināts, tāpēc sīkāk nepakavēšos, vien teikšu: jautājums ir par samērīgumu — starp sabiedrības tiesībām piekļūt informācijai un indivīdu un organizāciju tiesībām uz atlīdzību par savu veikumu.

Jebkurā gadījumā, cerams no šīs nodaļas var redzēt, ka autortiesības ir būtisks iemesls, kāpēc raksta sākumā minētā tautas balss, kas saka: “visu digitalizējiet un ielieciet pieejamu internetā” ir diemžēl drusku panaiva.

Noslēgums

Kā varēja redzēt, masveida digitalizācijai ir savas problēmas. Izmaksas ir lielas, uzturēšana ir dārgāka nekā fiziskajām grāmatām, autortiesības ierobežo izmantojamību. Vai tas vispār ir tā vērts?

Ņemot vērā visu augšminēto, tomēr gribēju arī norādīt vairākus iemeslus kāpēc digitalizēt tomēr iespēju robežās jācenšas:

  • Digitālo grāmatu izmantojamība tomēr ir daudzkārt augstāka nekā fizisko.

Absolūti atkrīt problēmas ar grāmatas nepieejamību tādēļ, ka to skatās kāds cits. Un bibliotēkās arī šodien mēdz būt situācijas, kad grāmata ir un būs nepieejama nedēļām, jo vienīgo eksemplāru lieto kāds cits. Visas grāmatas, kas ir digitālajā bibliotēkā, ir pieejamas visās citās (Latvijas) bibliotēkās.

Ir iespēja elektroniski meklēt saturā — daudzkārt paaugstinās iespēja atrast tieši to, ko meklē, daudz ātrāk, mazāk iespēju palaist garām ko būtisku.

  • Tās grāmatas, kas ir pieejamas Internetā — un gribot negribot tās būs arvien vairāk, parādīsies arī ārpus pašas digitālās bibliotēkas, piemēram, Google meklētāja rezultātos.

Kāpēc tas ir būtiski? Mēs ikdienā runājam par to, ka Internetā visu var atrast, un “pagūglējot” var atrast dajebko. Taču Google meklētājs neveido saturu (Googlei ir savs grāmatu projektu, taču tā ir atsevišķa saruna). Google tikai padara pieejamu to, ko ir veidojuši citi. Un te nu ir jautājums — kur mēs varam sameklēt drošticamu informāciju par lietām, kas saistītas ar Latviju? Un kas to ir veidojis? Salīdzinot ar to, kas pieejams angliski par citām tēmām, tā ir niecīga saujiņa. Bieži vien sanāk tā, ka skolēns vai students informāciju par, teiksim, 19.gs. Latviju smeļas no angliskās Wikipēdijas sadaļas par Krievijas impērijas provincēm. Atkal jau, Wikipēdijas kā avota uzticamība ir atsevišķa raksta vērta. Digitālā bibliotēka rada fantastisku iespēju iegūt reālāku un lielāku Latvijas esamību Internetā faktiski kā bezmaksas blakusproduktu savai esamībai.

Par to, starp citu, uztraucās ne tikai Latvija, bet arī, piemēram, tādas lielvalstis kā Francija, kurā skan bažas par Interneta nenormāli lielo anglocentrismu un vēlme stipri vairot savu klātesamību virtuālajā pasaulē.

  • Nācijas atmiņa

Šis ir tāds drusku skaļš sauklis, taču nacionālās bibliotēkas kā tādas parasti ir domātas tam, lai saglabātu informāciju un liecību par nācijas un valsts esamību, dienas aktualitātēm un būtisko. Bez atmiņas nav cilvēka, bez nācijas atmiņas nav nācijas. Kur mēs būtu 1990.gadā, ja mums atmiņā nebūtu saglabājies pirmās Latvijas tēls? Kur mēs būtu vispār, ja neko neatcerētos par to, kas noticis vakar un aizvakar?

Nacionālās bibliotēkas šo informāciju pacietīgi katru dienu vāc un kārto. Tās atbild par to nācijas atmiņas daļu, kas saistīta ar rakstīto vārdu: preses izdevumi un grāmatas, uzsaukumi un plakāti, publiskās uzrunas un prezidentu mājaslapas viņu prezidentūras laikā.

Nu ir iespēja padarīt to pieejamu tik plašai Latvijas sabiedrības daļai, kā nekad agrāk. Ne visiem tas ir vajadzīgs ikdienā, taču, ja šī atmiņa netiek uzglabāta vispār, tā tiek sagrozīta vai pat pazūd visai ātri. Šai ziņā nacionālās bibliotēkas ir līdzīgas arhīviem. Mums ne katru dienu vajag informāciju par to, kurš zemesgabals kam piederēja 1910. gadā — taču lai mēs varētu šo informāciju saņemt, kad mums to ievajagās, kādam tā ir jāglabā.

Ar šo saistīts ir nākošais iemesls:

  • Glābjam, ko varam

Ir jau tagad un nākotnē arvien vairāk būs materiāli, kas ir radušies tikai digitāli, tāpat ir arī materiāli, kuri ir tik ļoti novecojuši, ka vienīgi tos digitalizējot, tos ir iespējams kaut kā vispār saglābt. Tā arī ir viena no digitalizācijas prioritātēm, kas aktuāla Nacionālajai bibliotēkai.

Ir vēl un vēl iemesli, ko varētu minēt, taču raksta garums jau ir sasniedzis gluži nepieklājīgus apmērus. Ceru, ka pārāk nenogurdināju un ceru, ka izdevās parādīt gan “digitalizācijas spožumu un postu”, gan arī nenovēršamību.

Advertisements

18 thoughts on “Digitalizēt nedrīkst saglabāt

  1. Ļoti plaši un pamatoti. Labprāt izlasītu viedokli par Vikipēdiju (anglisko un latvisko).

    Vai ir iespējams iegūt no izdevniecībām elektroniskos manuskriptus jaunajām grāmata, kuras potenciāli tiktu digitalizētas? Protams, autortiesību jautājums šeit parādās vēl spēcīgāk.

    Par autortiesībām runājot – ASV ir attīstījusies brīvāka autortiesību aizsardzība ar Creative Commons licencēm, kuras ir daudz brīvākas pielietošanā un autors var atteikties no atsevišķām savām tiesībām, padarot savu darbu pieejamāku (un daudzi mūziķi, fotogrāfi, mākslinieki tā dara). Šīs licences ir iestrādātas ASV likumdošanā un daudzas citas valstis seko šim piemēram (http://creativecommons.org/international/), tās iztulkojot un pielāgojot vietējai likumdošanai. Latvijā gan šādas aktivitātes nav novērotas un juridiski šai licencei pat varētu nebūt likuma spēka.

  2. Vai ir iespējams iegūt no izdevniecībām elektroniskos manuskriptus jaunajām grāmata, kuras potenciāli tiktu digitalizētas? Protams, autortiesību jautājums šeit parādās vēl spēcīgāk.

    Principā atkarīgs no konkrētās izdevniecības. Cik skatījos Obligāto eksemplāru likumu, tas nosaka, ka iespieddarbiem ir jāpiegādā to eksemplāri un nenosaka, ka būtu jāpiegādā arī elektroniskā versija.

    Cik zinu, patlaban mums veidojas veiksmīga sadarbība ar konkrētu izdevniecībua, kura pati vēlas, lai mēs ievietojam savā digitālajā bibliotēkā elektroniskos manuskriptus, jo viņi ir atklājuši, ka nav spējuši paši saglabāt savus 10+ gadus vecos elektroniskos failus sev pieejamus.

    Par autortiesībām — tā vispār ir tiešām atsevišķa tēma, kurā es nejūtos tik ļoti kompetents, lai varētu plaši izteikties. Taču no tās informācijas, kas man ir pieejama, man dažkārt personiski rodas doma, ka esošā autortiesību likumdošana un grāmatu izdošana ir drusku atpalikusi un ka izdevēji jau gana drīz būs nepieciešami tikai tiešām masveida izdevumu drukāšanai (piem. mācību grāmatas u.c. valsts pasūtījumi, plakāti, skrejlapas un tādas lietas). Galu galā, nu jau ir pieejami tādi elektroniskie izdevēji kā lulu.com, kurā, iesniedzot elektronisko manuskriptu, tu vari kļūt pats sev izdevējs un pārdot grāmatas on-demand.

  3. Paldies par tiešām interesanto rakstu un arī par norādi uz manu necilo apcerējumu! :) Vēlējos šo to piebilst un šo to pajautāt.
    Pirmkārt — tas Papuasam — nav godīgi teikt, ka Latvijā pilnīgi nekādas aktivitātes Creative Commons sakarā nav manītas. Atsevišķi jaunieši — to skaitā arī jūsu padevīgais kalps — kabina saviem blogiem klāt Creative Commons licences, lieliski apzinoties, ka tā patlaban ir vairāk attiecīgo licenču popularizēšana, nevis juridiski pamatots apgalvojums. Bet kaut kur tak jāsāk. Turklāt ikvienu, kas lasa šo blogu, var arī vainot tajā, ka nekas nenotiek. Mēs tak visi latviski mākam, un droši vien lielākā daļa arī tepat Latvijā dzīvojam. Sakiet, lūdzami, kas mums liedz ko darīt lietas labā? Vismaz man šķiet, ka nekas. Tamdēļ esmu sarakstījies — un pat ticies — ar Creative Commons International pārstāvjiem (neticami jauki cilvēki, starp citu), lai noskaidrotu, ko un kā darīt. Patlaban meklēju cilvēkus, kas var izpalīdzēt. Ja šķiet, ka vari un gribi — raksti uz nuclearsecrets@gmail.com. Izpalīdzēt var visvisādi — kaut vai, piemēram, sapazīstinot savā starpā īstos cilvēkus, kas var to projektu uztaisīt. Starp citu, licences likumdošanā nav iestrādātas, tās vienkārši pielāgotas attiecīgajai likumdošanai.
    Otrkārt — tas Emīlam — neba nu izdevniecības un autortiesību aģentūras būtu vakarējie. Gluži otrādi, tie ir lieli un veiksmīgi uzņēmumi, kas liecina, ka viņi ir visnotaļ apsviedīgi jaunieši. Tieši tādēļ arī autortiesību likums ir tik “novecojis” — lai veiksmīgāk aizstāvētu viņu intereses. Piemēram, neliela īpatnība Autortiesību likuma 37. panta 4. punktā faktiski nodrošina, ka ļoti daudzām grāmatām autortiesības beidzas 130 (!) gadus pēc autora nāves. (Tur teikts: “Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi.”) Faktiski tad, ja sāk šo likumu ievērot, latviešu valodā gandrīz nav darbu, kam būtu beigušās autortiesības — varbūt vienīgi Neredzīgais Indriķis, Vecais Stenders un daži autori, kuŗus padomju vara ieredzēja tik ļoti, ka neaizliedza nevienu darbu Saprotams, tas sniedz gana daudz darba gan autortiesību aģentūrām, gan izdevniecībām. Tās skaistās nākotnes vīzijas par izdevniecību atmiršanu — sak, katrs pats varēs izdrukāt to grāmatu, ko grib — balstās tieši uz brīvu pieeju tām grāmatām. Ja Latvijā būs 130 gadus ilgas autortiesības, tad gana daudz vietas atradīsies arī izdevniecībām, kas turklāt varēs izlemt, kā Latvijā izdos un iespiedīs grāmatas. Gribēs — atļaus pašiem drukāt, negribēs — neļaus.
    Visbeidzot autoram — es esmu puisis no laukiem, kas par to, kā lietas notiek Rīgā, nekā daudz nezina, tamdēļ būtu priecīgs, ja man to paskaidrotu. Ko, sasodīts, nozīmē tas, ka LNB nepieciešams sūri grūti cīnīties par izmaiņām likumā, savukārt AKKA/LAA kāroto saņem daudz biežāk?! Ja es šausmīgi nemaldos, LNB ir valsts iestāde, bet AKKA/LAA — privāta. Vai ne? Tad kāpēc gan likums — ko taču arī pieņem valsts iestādes — pirmajā vietā liek vienas privātas iestādes, nevis visas valsts intereses? Vai varbūt Saeima un valdība tagad kļuvušas par privātām iestādēm? Kāpēc valsts iestādei, kas tos darbus saglabā, padara pieejamus citiem cilvēkiem un rūpējas par nacionālās kultūras saglabāšanu, sūri grūti jācīnās, lai atkaŗotu kaut daļu no tām priekšrocībām, ko likums sadevis privātam kantorim, kas par attiecīgajiem darbiem tikai iekasē naudu un šad tad izmaksā tiem, kas piesakās to saņemt?

  4. > Tās skaistās nākotnes vīzijas par izdevniecību atmiršanu — sak, katrs pats varēs izdrukāt to grāmatu, ko grib — balstās tieši uz brīvu pieeju tām grāmatām

    Drusku nesapratu laikam. Es šeit runāju vairāk par autoriem, kuriem ir iespēja publicēt savas grāmatas drukātā formā un noteikt tām savu cenu caur tādiem servisiem kā lulu.com, un citi. Jebkurš interneta lietotājs var apskatīties grāmatu internetā — izlasīt tās lappuses, kuras autors ir padarījis pieejamas elektroniski — un ja “aizķēra” — pasūtīt grāmatas izdoto versiju, līdzīgi kā no amazon.com vai citiem. Ar to atšķirību, ka amazon pats iepērk grāmatas, savukārt tāds lulu.com vienkārši viņas pats izdod tik bieži un tikai tik eksemplāros, cik ir pasūtīts, sūtot autora noteikto atlīdzības daļu viņam.

    >Ko, sasodīts, nozīmē tas, ka LNB nepieciešams sūri grūti cīnīties par izmaiņām likumā, savukārt AKKA/LAA kāroto saņem daudz biežāk?!
    […]

    Par šo un tālāko komentāra daļu:

    AKKA/LAA ir nevalstiska bezpeļņas organizācija: skat.

    http://www.km.gov.lv/ui/main.asp?id=10725

    (interesanti, protams, ka pašā AKKA/LAA mājaslapā nav _pilnīgi_ nekā par to, kas viņi ir un ko viņi dara)

    Eksistē radikāli pretēji viedokļi par autortiesībām. Kā droši vien zini, cīņa par to interpretāciju ir asa visā pasaulē. Latvijā eksistēja vienu brīdi vēl tāds puspadomisks uzstādījums par to, ka autoru tiesības nav īpaši jāievēro. Uz doto brīdi man izskatās, ka pretreakcija ir aizgrūdusi svārstu otrā pusē. Bet, lai saprastu, vai tas tiešām tā ir, tur ir jāiedziļinās pamatīgāk, jo šeit pirmajā acu uzmetienā ir daudz dažādu juridisku un loģisku neskaidrību – tas pats datu nesēju nodoklis, piemēram.

  5. Emīl — ar to autoru izdošanos pašiem jau tagad notiek stipri līdzīgi. Krievijā ir tāds Maksims Moškovs, kas plaši pazīstams ar savu interneta bibliotēku, kas, starp citu, pēc pieejamo grāmatu daudzuma vienos vārtos saliek diezgan daudzu valstu digitālās bibliotēkas. Taču viņam ir vēl viena, daudz interesantāka lapa — saucas “Samizdat”, un tur var (elektroniski) publicēties visādi jauni un nezināmi autori. Pēc tam dažreiz kāds viņus pamana, aizsūta linku draugiem, tiem arī patīk, tie pārsūta linku tālāk, autors kļūst gana atpazīstams un beigās var izdot savu garadarbu ne tikai elektroniski, bet arī uz papīra.
    Protams, te ir ļoti būtiski tas, ka tie darbi ir elektroniski un brīvi pieejami — patika — aizsūti linku citiem, kas viņu pēc tam var arī izlasīt. Ir taču daudz ērtāk nekā teikt: “Aizej uz grāmatnīcu palasīt” vai aizdot savu vienīgo grāmatas eksemplāru, nezinot, kad un vai vēl dabūsi atpakaļ. Vārdu sakot, ja tā tik tiešām cilvēki sāks publicēties, mēs saņemsim gan papīra grāmatas, gan brīvi izplatāmas elektroniskās versijas.
    Burvīgi. Taču, pirmkārt, tie daudzie darbi, kuŗu izdošanai nepieciešama AKKA/LAA svētība, joprojām paliks izdevniecībām. Un, otrkārt, neba nu Amerikā, kur Lulu darbojas jau gana ilgi un sekmīgi, kāds grasītos slēgt lielās izdevniecības. Kāpēc Lulu ar savu sekmīgo darbību nav viņas izkonkurējis? Gauži vienkārši: pirmkārt, Lulu grāmatas nevar nopirkt grāmatnīcās, bet gan tikai internetā, un, otrkārt, rakstnieka CV daudz skaistāk un pārliecinošāk izskatās tas, ka grāmatu izdevis Knopf vai Penguin, nevis tas, ka grāmatu autors izdevis pats Lulu. Un neba nu pašas izdevniecības to neapzinātos: piemēram, Encyclopaedia Britannica, kam Vikipēdija sagādājusi stipri grūtus laikus, tā arī raksta savā mājaslapā: “Tagad katrs internetā var rakstīt savu versiju par to, kas ir fakti, bet mēs vēl joprojām esam pārbaudīts un uzticams uzziņu avots.” Ja parādīsies puslīdz jūtama konkurence no tādiem Lulu autoriem, tad gan jau arī izdevniecības paziņos, ka šajā grafomānu jūrā mēs izceļamies ar labām grāmatām.
    Starp citu, kaut nu visām pelnošām iestādēm būtu tādi ienākumi kā bezpeļņas organizācijai AKKA/LAA, bet lai nu paliek.

  6. Par Moškovu — jā, kādreiz mani ieintriģēja jautājums, kā viņa projektam ar autortiesībām, bet toreiz es vienkārši nospriedu, ka viņš tās ignorē. Proti — izskatījās, ka viņš vienkārši ieliek savā e-bibliotēkā visu, ko var dabūt, un tad ja nu kāds sūdzas par autortiesībām, tad attiecīgos darbus izņem. Ņemot vērā, ka daudzi darbi ir krieviski tulkoti ārzemju autoru darbi (kuriem jau no viennozīmīgi autortiesības nav beigušās), iespēja, ka kāds no ārzemēm ieinteresēsies par autortiesībām, ir salīdzinoši maza.

    Manā uztverē izdevējs (kāds viņš ir tagad) nodrošina autoram: 1) PR 2) “krutajiem” autoriem honorāru pirms autors vēl darbu ir uzrakstījis. Tie var būt būtiski iemesli autoriem, kuram pašam ar PR nodarboties var nebūt spēju un resursu, un kuram vajadzīga nauda, lai varētu pastrādāt, ne par ko citu īpaši nedomājot.

    Es teiktu, Encyclopaedia Britannica principā ir taisnība. Wikipēdijas uzticamība ir ļoti atkarīga gan no tēmas, gan arī no tā, par kuru (kuras valodas) Wikipēdiju runājam.

    > Starp citu, kaut nu visām pelnošām iestādēm būtu tādi ienākumi kā bezpeļņas organizācijai AKKA/LAA, bet lai nu paliek.

    Noformulēsim varbūt tā. Mums katram var būt viedoklis par šo jautājumu. Es, kā cilvēks, kas šeit raksta ar savu vārdu un turklāt (kā pašam par brīnumu izrādījās) ir valsts amatpersona, diez vai te pārāk kategoriski izteikšos, lai arī šie ieraksti atspoguļo tikai manu personisko viedokli.

  7. Ar autortiesību ilgumu darbiem latviešu valodā ir viena ļoti liela problēma – ja citur grāmatas ir izdotas jau gadsimtiem ilgi, tad latviešu valodā – reāli 19. gs beigas, 20. gs. sākums. Rezultātā milzīgākā daļa latviešu valodā izdoto darbu nav public domain, atšķirībā no, piemēram, angļu valodas. Bet public domain darbi tieši veicina progresu – ir iespēja “celt uz esošā bāzes”, nevis raustīties no kakām/lakām. Nu bet tas jau nav brīnums – ar nožēlu jāatzīst, ka Latvija kā atradās sūdos līdz ausīm, tā arī turpina rakt dziļāk.

  8. Kāpēc perspektīvā nevarētu ieviest elektronisko lasītāja karti, kas būtu pieejama par nelielu samaksu un iespējams, abonēšanas maksu (nodeva autortiesībām). Šādu karti ievietojot datorā (karšu lasītājs), jebkurš interesents varētu ielādēt savā datorā arī ar autortiesībām aizsargātu literatūru. Ielādētos failus varētu atvērt tikai kartes īpašnieks, jo tie būtu aizšifrēti ar kartes īpašnieka PIN. Tādejādi nebūtu nekādas iespējas ielādēto darbu nodot citam, jo ja datoram nebūtu pievienota karte, failu nevarētu atvērt. Tas pilnībā ļautu izbaudīt elektroniskās vides priekšrocības – pieeju grāmatai jebkurā vietā un laikā. Dzīvojam taču 21. gadsimtā. Uzskatu, ka pašreizējā kārtība, kad ar autortiesībām aizsargāti darbi elektroniskā formātā pieejami tikai bibliotekas zālē ir bezjēdzīga, jo nebraukšu jau es uz Rīgu tikai tāpēc vien, ka vajag kaut ko uzzināt. Tad jau labāk sameklēt internetā digitalizētas grāmatas par attiecīgo tēmu krievu vai angļu valodās, piemēram http://www.ebdb.ru, ja arī ne pilnīgi legāli :-)

  9. > aizsargāti darbi elektroniskā formātā pieejami tikai bibliotekas zālē ir bezjēdzīga, jo nebraukšu jau es uz Rīgu tikai tāpēc vien, ka vajag kaut ko uzzināt.

    Digitālās bibliotēkas darbi būs pieejami tiešām tikai bibliotēkas zālēs, taču VISU Latvijas bibliotēku zālēs (par to arī stāstīju vienā no rinkopām rakstā, taču laikam nebiju pietiekoši precīzs).

    Attiecībā uz elektronisko karti — šāds variants tiek apskatīts, un iespējams to varētu sajūgt ar e-parakstu (lasītāju identifikācijai), taču šādi risinājumi ir riskanti (jo rada diezgan lielas papildizmaksas), kamēr nav skaidrs, cik plašs būs izmantojums. Ar e-parakstu pašu jau Latvijā arī redzam kā ir.

  10. I have noticed you don’t monetize your site, don’t waste your
    traffic, you can earn extra bucks every month because you’ve got high quality content.
    If you want to know how to make extra bucks, search for:
    Mertiso’s tips best adsense alternative

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s